Pāriet uz saturu

Sveicam valsts svētku nedēļā!

Latvju zīmes

Latvju zīmes un to nozīme

Piecpadsmit zīmes, ko iespiežam ādā. Par katru stāstām vienādi: kam tā pieder, ko nes un kur sastopama. Un godīgi pasakām, cik sens ir pats stāsts.

Raksts, kas vecāks par rakstību

Ģeometrisks raksts Latvijas zemē ir kopš akmens laikmeta: jau pirms vairāk nekā septiņiem tūkstošiem gadu māla traukus rotāja bedrīšu, iegriezumu un ķemmes nospiedumu rindas. Senākie šeit atrastie ugunskrusti ir uz 3. gadsimta saktām no Raunas un Trikātas, bet vienā 12. gadsimta villainē no Stāmerienas to ir 37, deviņpadsmit veidos.

Lielākā daļa zīmju, ko pazīstam šodien, nāk no 19. gadsimta audumiem: jostām, cimdiem, villainēm un kreklu izšuvumiem. Raksts ir ģeometrisks, jo tapis, skaitot auduma diegus: no punkta, svītras, līkloča, trīsstūra un kvadrāta.

Dievi, kas dzīvo dainās

Dievs, Māra, Laima, Saule, Mēness, Pērkons, Auseklis, Ūsiņš un Jumis nav zīmēti nevienā senā grāmatā. Viņi dzīvo tautasdziesmās. Krišjānis Barons no 1894. līdz 1915. gadam „Latvju dainās” sakārtoja 217 996 dziesmu tekstus, un viņa Dainu skapis kopš 2001. gada ir UNESCO programmas „Pasaules atmiņa” reģistrā.

Cik sens ir zīmju stāsts

Godīgi jāsaka: formas ir senas, bet vārdi un nozīmes, ko lietojam šodien, lielākoties pierakstīti 20. gadsimtā. Līdz 1920. gadiem rakstus sauca pēc izskata: skujiņa, zvaigznīte, krustiņš, saulīte, zalktis. 1923. gadā Ernests Brastiņš grāmatā „Latviešu ornamentika” pirmais sasaistīja raksta elementus ar dainu dieviem, un 1936. gadā Jēkabs Bīne šo sistēmu izvērsa. Arī astoņstaru zvaigznes vārds Auseklis nostiprinājās tikai 30. gados.

Ko zīmes nozīmēja to pirmajiem darinātājiem, pierādīt vairs nevar, saka arheoloģe Baiba Vaska. Tomēr sargājoša nozīme pierakstīta arī agrāk: jau 1881. gadā publicēts lietuvēna krusts, vienā vilcienā velkama zvaigzne, kas sargā māju, lopus un ļaudis, un 1911. gadā Matīss Siliņš rakstīja, ka zvaigznīte sarga no ļauna, bet uguns krusts no zibens.

Tāpēc katru zīmi stāstām tā, kā to stāsta tradīcija šodien, un pasakām, kur stāsts ir senāks un kur jaunāks. Spēku zīmei dod tas, kurš to nēsā un zina, ko ar to grib teikt.

01 / 15

Saule

Saukta arī: saulīte, Saules zīme

Saule ir latviešu debesu vidus: gaismas, siltuma un dzīvības zīme.

Dainās Saule ir sieviete un māte. Viņa brauc pār debesu kalnu ar zirgiem, vakarā iekāpj zelta laivā, viņai ir meitas, Saules meitas, un viņa mēdz strīdēties ar Mēnesi. Jāņus tur par Saules un Zemes kāzām, bet Lieldienu ola ir saules zīme.

Apaļas rozetes ir vieni no vecākajiem rakstiem senajās rotās, un vārds „saulīte” šādam rakstam drukā lasāms jau 1911. gadā. 1923. gadā Jānis Sudmalis to nosauca par latviešu visiemīļotāko zīmi. Saulītes grieztas sprēslīcās un austas Lielvārdes jostā, un viena bija arī uz 5 latu banknotes un santīmiem.

Kam pieder
Saulei, debesu mātei
Ko nes
Gaisma, siltums, dzīvība, mūžīga kustība
Kur sastopama
Senās rotas, sprēslīcas, Lielvārdes josta, cimdi
Laiks
Jāņi, 23. un 24. jūnijs
Noiet Saule vakarā,Iekrīt zelta laiviņā;Uzlec Saule no rītiņa,Paliek laiva līgojot.
Latvju dainas, Nr. 33878

02 / 15

Māras krusts

Saukta arī: krustu krusts

Krusts, kura katrs gals pārkrustots vēlreiz: svētības zīme mājai, pavardam un maizei.

Māra dainās gādā par zemi un visu taustāmo: viņas ziņā ir sievietes, dzemdības, govis un piens. Pētnieki joprojām strīdas, cik viņā ir senas dievietes un cik katoļu Svētās Marijas, bet visbiežāk viņu min Kurzemes dziesmas.

Krustu latvieši vilka uz maizes kukuļa, lai maize būtu sātīga, un Mārtiņos uz staļļa durvīm, lai sargātu zirgus. Par Māras krustu šo krustu ar pārkrustotiem galiem sāka saukt 20. gadsimtā: tas ir krusts, ko velk uz klaipa un vakarā pavarda pelnos. Slīps, kā mūsu lapā, tas Valda Celma skaidrojumā apzīmē dzīvo, kustīgo pasauli.

Kam pieder
Mārai, sieviešu, mājlopu un piena sargātājai
Ko nes
Svētība un sāts mājā, pavarda sargāšana
Kur sastopama
Maizes klaips, pavarda pelni, sieviešu rotas un apģērbs
Laiks
Lielā Māra, 15. augusts
Gotiņ mana raibuliņa,Kas tev’ raibu norakstija,Svēta Māra norakstija,Svētu rītu ganidama.
Latvju dainas, Nr. 29167

03 / 15

Ozoliņš

Saukta arī: Ozoliņa zīme, Akas zīme

Ozols ir vīru koks un Pērkona koks: spēka un izturības zīme.

Ozols latviešu ticējumos ir vīra koks. Jāņos saimnieks dabū kuplu ozola vainagu, saimniece zāļu, un vainagu Jāņu tēvam pin, lai viņam aug zirgi stipri kā ozoli. Jau 1654. gadā aprakstīts, kā Jāņos vārtus un ēkas pušķo ar ozola zariem pret burvjiem un raganām.

Ozols ir arī Pērkona koks: dainās Pērkons sper ozolā, un Zlēkās svētbirzī stāvējis Pērkona ozols. Pati zīme, dubults slīps krusts ar rombu vidū, zīmju tabulās saukta gan par Ozoliņu, gan par Akas zīmi, un tās skaidrojums ir jauns: pieredze, zināšanas, pasaules kārtība. Spēku zīmei dod koks, kura vārdu tā nes.

Kam pieder
Ozolam, Pērkona un vīru kokam
Ko nes
Spēks, izturība, pieredze
Kur sastopama
Mūsdienu adījumi un zīmju tabulas; ozola vainagi Jāņos
Laiks
Līgo un Jāņi, 23. un 24. jūnijs
Dievkociņi, biškrēsliņiJaunu meitu Jāņu zāles;Puišiem oši, puišiem kļavi,Puišiem zaļi ozoliņi.
Latvju dainas, Nr. 32368

04 / 15

Zalktis

Saukta arī: Zalkša zīme, čūskas zīme

Zalktis ir gudrības zīme un svētība mājai.

Šī zīme balstās vienā no senāk pierakstītajām latviešu ieražām. Jau 1589. gadā rakstīts, ka latvieši mājās tur zalkšus un sauc tos par piena mātēm, un 1610. gadā, ka mājas čūskas tiek barotas. Ticējumi brīdina: kas zalkšus sit, tas izdzen svētību no mājām, un, ja zalkti nosit, saule raud deviņas dienas.

Zalktis ir arī zinātājs: kas apēd balto zalkti, tas visu zina, teic ticējums. Tāpēc zīmi sauc par gudrības un zintniecības zīmi un pieskaita Māras zīmēm. Tā bieži austa jostās un sieviešu apģērbā un likta uz pirts lietām.

Kam pieder
Māras zīmju saimei; ticējumos zalktis pats ir mājas sargs
Ko nes
Gudrība, zināšanas, svētība mājā
Kur sastopama
Jostas, sieviešu apģērbs, pirts lietas
Kas zalkšus sit,tas izdzen svētību no mājām.
Pēteris Šmits, Latviešu tautas ticējumi, Nr. 33658

05 / 15

Ugunskrusts

Saukta arī: Pērkona krusts, Laimas krusts, zaru krusts

Krusts ar zarotiem, lauztiem galiem, viena no vecākajām zīmēm latviešu rakstā. Tradīcija to saista ar Pērkonu, uguni un gaismu.

Latvijā senākie ugunskrusti ir uz 3. gadsimta saktām no Raunas un Trikātas un uz 4. gadsimta kaklariņķa no Saukas. Bagātīgākie ir 11. un 12. gadsimta latgaļu audumos: vienā Stāmerienas villainē to ir 37, deviņpadsmit veidos. Vēlāk zīme austa jostās un adīta cimdos Lielvārdē, Krustpilī, Vidzemes austrumos un Kurzemes dienvidos.

Tauta to sauca vienkārši par krustu vai krustiņu. Vārds „uguns krusts” pierakstīts 1911. gadā, un ar Pērkonu, debesu kalēju un tumšo spēku pretinieku, zīmi 1923. gadā saistīja Ernests Brastiņš. Ticējumos krusts sargā no zibens. Zīme griežas uz abām pusēm: senajos atradumos sastopamas abas.

No 1919. līdz 1940. gadam ugunskrusts bija uz Latvijas kara lidmašīnām, un tāds ir Lāčplēša Kara ordenis. Trīsdesmitajos gados zīmi piesavinājās galēji labējas kustības, un pēc nacistiskās Vācijas noziegumiem liela daļa pasaules to vairs neredz citādi; arī Latvijā daļai cilvēku tās lietojums nav pieņemams. Mēs to iespiežam kā to, kas tā latviešu rakstā ir kopš 3. gadsimta, un ar nacismu tam nav nekāda sakara. Latvijas likums publiskos pasākumos aizliedz nacistisko svastiku, bet tautas rakstu neskar.

Kam pieder
Pērkonam; citā skaidrojumā arī Laimai
Ko nes
Uguns, gaisma, sargāšana no zibens un ļauna
Kur sastopama
Senās saktas un villaines, Lielvārdes josta, cimdi
Pērkoņa tēvamDeviņi dēli:Trīs spēra, trīs rūca,Trīs zibināja.
Latvju dainas, Nr. 33704

06 / 15

Jumis

Saukta arī: Jumja zīme

Jumis ir auglības un pārticības zīme: divas vārpas uz viena stiebra.

Jumis ir tīruma auglības gars, un viņa zīme ir vislabāk pamatotā no visām. Par jumi sauc divas vārpas uz viena salma, un, kas jumi atrod, tam ir laime. Pļaujas beigās Jumi ķēra: pēdējo kūli sēja jumtiņa veidā par Jumja ziemas māju, bet dubulto vārpu glabāja klētī aiz sijas, lai svētība paliek mājās.

Divi sakrustoti kāsīši ir viens no biežākajiem rakstiem jau senajās rotās. Jumi auž jostās un prievītēs un griež virs klēts un pagraba durvīm, un tā ir vienīgā dievība, kuras zīmi var skaidri pazīt tautas celtniecībā: sakrustotajos jumta galos. Paši saimnieki gan tos sauca par zirdziņiem vai jumta gaiļiem.

Kam pieder
Jumim, tīruma auglības garam
Ko nes
Auglība, pārticība, svētība, kas paliek mājās
Kur sastopama
Jostas, prievītes, jumta gali, klēts durvis, pļaujas maize
Laiks
Apjumības un Miķeļi, 29. septembris
Kur, Jumīti, tu gulējiŠo garo vasariņu?– Tīrumiņa vidiņāZem pelēku akmentiņu.
Latvju dainas, Nr. 28543

07 / 15

Dieva zīme

Saukta arī: debess zīme, jumtiņš

Dieva zīme ir debess jums: stūris kā jumts un aplītis virs tā.

Dievs ir dainās visplašāk apdziedātā būtne: viņu min ap 9750 dziesmu. Viņš pieder debesīm, kārto pasauli un kopā ar Laimu lemj likteni, un dziesmā dod tikai tam, kurš pats nopelnījis.

Zīmes skaidrojums ir Ernesta Brastiņa: debesis senie latvieši iztēlojušies kā velvi vai jumtu, tāpēc Debesu tēva raksts ir trīsstūris. Vienkāršāk šo rakstu sauc par jumtiņu, un tāds ir arī Lielvārdes jostā. Mūsu lapas zīme, stūris ar aplīti un punktu virs gala, ir tāda, kādu to 1936. gadā zīmēja Jēkabs Bīne; aplīti mēdz saukt par Dieva aci.

Kam pieder
Dievam, debesu tēvam
Ko nes
Debess jums, gaisma, tiekšanās uz augšu
Kur sastopama
Lielvārdes josta, jostu un audumu raksti
Dievs man deva, Dievs man deva,Dievs rokā neiedeva,Dievs rokā neiedeva,Iekam pate nepelniju.
Latvju dainas, Nr. 6854

08 / 15

Laimas slotiņa

Saukta arī: skujiņa, Laimas zīme

Skujiņu raksts, ko piedēvē Laimai, mūža lēmējai: laba likteņa vēlējums.

Laima dainās lemj cilvēka mūžu: viņu piesauc, bērnam dzimstot, precoties un kāzās. Bērni dzima pirtī, tāpēc dziesmās pirts ir Laimas pirts, un ticējums stāsta: ja sestdienas vakarā tur atstāj siltu ūdeni un slotu, Laima nāk mazgāties.

Pats raksts ir viens no vecākajiem: skujiņa. Tā to sauca tauta, un tā tas pierakstīts jau 1895. gadā. Ar Laimu to 1923. gadā saistīja Ernests Brastiņš, jo dziesmās Laima bieži minēta kopā ar skuju, žagaru un slotu. Mūsu lapas zīme ir sagrupēta skujiņa ar uzsvērtu vidu, un visbiežāk tā sastopama jostu un prievīšu rakstos.

Kam pieder
Laimai, likteņa un laimes lēmējai
Ko nes
Laime un labs liktenis
Kur sastopama
Jostas, prievītes, sieviešu audumi
Laima vilka zaļu jostuDeviņiem kamoļiem;To apjoza sieviņām,Laimas pirtī peroties.
Latvju dainas, Nr. 1109

09 / 15

Ūsiņš

Saukta arī: Ūsiņa zīme

Ūsiņš ir zirgu un ceļa sargs: zīme, ko ada cimdos.

Ūsiņš ir sens gaismas un pavasara dievs, kas saplūdis ar Svēto Juri un kļuvis par zirgu aizgādni. Pirmo reizi viņš pierakstīts 1606. gadā kā zirgu dievs. Ūsiņos zirgus pirmo reizi veda pieguļā un līdzi ņēma tik olu, cik zirgiem kāju.

Zīme atgādina divus ar mugurām kopā saliktus E burtus vai atslēgu, un to skaidro kā Ūsiņa zirgus, kas ved Sauli. Vārdu tai 20. gadsimta 30. gados deva mākslinieks Jēkabs Bīne; cik sens ir pats raksts, nav zināms. Visbiežāk tā sastopama cimdos, un šodien to izvēlas tie, kam priekšā ceļš.

Kam pieder
Ūsiņam, zirgu un pieguļnieku aizgādnim
Ko nes
Gaisma, pavasaris, labs ceļš
Kur sastopama
Cimdi
Laiks
Ūsiņi, pavasarī ap Jurģiem (23. aprīlis)
Ei, Ūsiņ, labais vīrs,Jāj ar mani pieguļā;Es guntiņas kūrējiņš,Tu kumeļu ganītājs.
Latvju dainas, Nr. 30054

10 / 15

Mārtiņa zīme

Saukta arī: Mārtiņa gaiļi, gaiļa zīme

Divi gaiļi, gaismas saucēji: rudens gada noslēguma un sargāšanas zīme.

Mārtiņi 10. novembrī noslēdz saimniecības gadu: lauki novākti, sākas ziema un ķekatu laiks. Svētku galvenais tēls ir gailis. 1832. gadā Tirzā pierakstīts, kā saimnieks ar gaili apgāja katru zirgu stallī, lai tie būtu pasargāti, un uz durvīm uzvilka krustu.

Dziesmās Mārtiņš iet pārī ar Ūsiņu: viens audzē miežus, otrs labus kumeļus. Par Mārtiņa zīmi šo rakstu 20. gadsimta 30. gados nosauca Jēkabs Bīne, un par to zināms vismazāk no visām: to skaidro kā divus gaiļus vai kā Jumja zīmi ar saritinātiem galiem. To liek garās joslās: jostās, prievītēs un villaiņu malās.

Kam pieder
Mārtiņam, rudens un ziemas sākuma saimniekam
Ko nes
Sargāšana un gaisma gada tumšajā laikā
Kur sastopama
Jostas, prievītes, villaiņu malas
Laiks
Mārtiņi, 10. novembris
Ūsiņā, Mārtiņā,Saldu daru alutiņu:Mārtiņš miežus audzināja,Ūsiņš labus kumeliņus.
Latviešu tautasdziesma

11 / 15

Austras koks

Saukta arī: Saules koks, Pasaules koks

Koks, kurā uzlec Saule: rītausmas un pasaules kārtības zīme.

Dainās pasaules vidū aug koks: ozols ar deviņiem žuburiem, kurā Saule pavada nakti. Tas ir sarkans kociņš, zaļš vai zelta ozoliņš, aiz kura no rīta lec Saule un kuru neviens nevar atrast. Vārdus „Austras koks” dziesmās neatradīsi: Austra ir rītausma, un tā šo koku 1923. gadā nosauca Ernests Brastiņš.

Kokam līdzīgi raksti izšūti villainēs Vidzemē, Augšzemē un Latgalē, un pasaules koku ar trim vai deviņiem zariem pētnieki saskata 1882. gada sprēslīcā no Saldus puses. Šodien zīmi nēsā kā kārtības un svētības zīmi: saikni starp to, kas bijis, ir un būs. 2000. gadā tā bija folkloras festivāla „Baltica” emblēma.

Kam pieder
Saulei un Austrai, rītausmai
Ko nes
Pasaules kārtība, svētība, saikne starp paaudzēm
Kur sastopama
Villaiņu izšuvumi, sprēslīcas
Aiz kalniņa Saule lēcaSarkanāi kociņā.Meklē kungi, stārastiņi,Tāda koka nedabuja.
Latvju dainas, Nr. 33786

12 / 15

Krupītis

Saukta arī: Krupīša zīme

Krupītis nes mājai svētību: sena piena un pārticības sarga zīme.

Krupis un zalktis latviešu sētā bija mājas gari. 1589. gadā rakstīts, ka latvieši tos tur godā un sauc par piena mātēm, un agrāk krupjus īpaši piebaroja ar pienu, lai tie nestu mājā labumu, raksta folkloriste Janīna Kursīte. Ticējumi brīdina: kad nosit krupi, govis norauj pienu, bet, kas krupim trīsreiz apiet apkārt, tam laimējas. Krupja slava gan ir divējāda: tie paši ticējumi zina arī krupi, kas kūtī izzīž govis.

Piena māte dainās ir arī Māra, tāpēc krupīti pieskaita Māras zīmēm. Pati zīme pazīstama no zīmju tabulām un tiek skaidrota kā nojautas, gudrības un zintniecības zīme. Kur tā austa senāk, droši pateikt nevaram.

Kam pieder
Mārai, piena un mājas sargātājai
Ko nes
Svētība mājā, pārticība, nojauta
Kur sastopama
Mūsdienu zīmju tabulas un amatnieku darbi
Ķikutiņš alu daraKumeliņa pēdiņā;Krupīts nesa ūdentiņuSalīkušu muguriņu.
Latvju dainas, Nr. 2492

13 / 15

Mēness zīme

Saukta arī: Mēness krusts

Mēness ir karavīru palīgs un nakts gaisma: četras Mēness zīmes ap vienu vidu.

Mēness dainās ir vīrietis. Viņš skaita zvaigznes, sacenšas ar Ausekli par Saules meitu un nelielā dziesmu lokā ir karavīrs, kas iet karā jaunu puišu palīgā. Pēc Mēness fāzēm lēma, kad sēt, cirst kokus, celt māju un dziedināt.

Mūsu lapas zīme ir tā sauktais Mēness krusts: četras Mēness zīmes ap vienu vidu, ko mēdz skaidrot kā četras Mēness fāzes. Tradīcija tam piedēvē sargātāja spēku un to liek vīru un karavīru lietās. Arheoloģija gan rāda citu ainu: senie pusmēness piekariņi visbiežāk bijuši sieviešu rotas. Un dziesmas stāsta, ka rakstus pūram meitas noskatījušas Mēnesī.

Kam pieder
Mēnesim, karavīru palīgam
Ko nes
Sargāšana, augšana un atjaunošanās
Kur sastopama
Rotas, apģērba raksti
Bārenite pūru šuva,Mēnesī raudzidama.Kādi raksti mēnesī,Tādi raksti pūriņā.
Latvju dainas, Nr. 4865

14 / 15

Dzīvības zīme

Zarots krusts ar rombu vidū: raksts no ugunskrustu saimes, ko šodien sauc par dzīvības zīmi.

Šis ir jaunākais vārds mūsu lapā. Ne dainas, ne 20. gadsimta sākuma zīmju saraksti tādu nepazīst, un par dzīvības zīmi dažkārt sauc arī Ūsiņa zīmi. Pati forma gan ir sena: tā pieder zaroto krustu saimei, kas visbagātāk austa 11. un 12. gadsimta latgaļu villainēs.

Šodien to skaidro kā zīmi, kurā satiekas daudzas citas: zalkši, jumji, Mēness zīmes un Laimas krusts, un nēsā kā dzīvības spēka un veselības vēlējumu. Mēs to stāstām tieši tā: kā mūsdienu vēlējumu senā rakstā, nevis kā pierādītu senču ticējumu.

Ko nes
Dzīvības spēks, veselība, līdzsvars (mūsdienu skaidrojums)
Kur sastopama
Mūsdienu rotas un ādas darbi; pati forma senajos audumos

15 / 15

Auseklītis

Saukta arī: Auseklis, astoņstaru zvaigzne, zvaigznīte

Auseklis ir rīta zvaigzne: gaisma pirms saules un sargs pret ļaunu.

Auseklis dainās ir rīta zvaigzne, trešais pieminētākais debesu tēls pēc Saules un Mēness. Debesu kāzās viņš ir precinieks un vedējs, un viņa vārds pierakstīts jau 1638. gadā. Astoņstaru zvaigzni ada cimdos un zeķēs un auž segās un Lielvārdes jostā.

Kā sargātāja šī zvaigzne ir lietuvēna krusta veids: to vienā vilcienā vilka uz kūts, klēts un mājas durvīm pret lietuvēnu, raganām un nelaimi. Tauta to sauca par zvaigznīti vai kļavas lapu; Ausekļa vārds rakstam nostiprinājās tikai 20. gadsimta 30. gados. Atmodā tā kļuva par brīvības zīmi: 1988. gada aptaujā par nacionālo ornamentu auseklītis uzvarēja ar 25 787 balsīm.

Kam pieder
Auseklim, rīta zvaigznei
Ko nes
Gaisma pār tumsu, sargāšana no ļauna
Kur sastopama
Cimdi, zeķes, segas, Lielvārdes josta, durvis
Skaiti zvaigznes, Mēnestiņi,Vaj ir visas vakarā.Ir gan visas, ir gan visas,Ausekliša vien nevaid.
Latvju dainas, Nr. 33857

Mūsu darbos

Zīmes ādā

Rakstainai jostai latviešiem bija ne tikai skaistuma, bet arī sargātājas loma. Latgaļu vīri ādas jostas ar bronzas apkalumiem nēsāja jau pirms tūkstoš gadiem. Mēs zīmi iespiežam dabīgā ādā, un ekskursijā darbnīcā to vari izdarīt pats.

Avoti

No kā šī lapa rakstīta. Zīmju nozīmes ir tradīcija, nevis pierādīts fakts; kur pētnieki šaubās, tā arī rakstām.

Jūsu grozs

  • …

Starpsumma

Piegādes izmaksas tiks aprēķinātas nākamajā solī. Latvijā piegāde ir bez maksas.

Noformēt pasūtījumu

Skatīt grozu

Sīkdatnes

Veikals darbojas ar nepieciešamajām sīkdatnēm. Ar jūsu piekrišanu lietojam arī Google statistikas un reklāmas sīkdatnes, lai redzētu, kā vietni lieto, un mērītu reklāmu. Sīkdatņu politika.